2023.gadā starptautiskos un Eiropas procesos turpinājās iepriekšējā gada tektoniskie satricinājumi. Karš Ukrainā skaudri parāda, ka dzīvojam savstarpēji saistītā pasaulē un ka 20.gadsimtā radītie koncepti var izrādīties neadekvāti, lai uzturētu normalitāti šajā pasaulē. ANO Statūtu 2.panta septītais punkts nosaka, ka starptautiskās tiesības principā neiejaucas valstu iekšējos procesos. Šī paša panta ceturtais punkts aizliedz spēka pielietošanu un draudus pielietot spēku valstu attiecībās. ANO miera nodrošināšanas mehānisms, kura centrā atrodas Drošības padome, balstās premisā, ka pastāvīgās padomes dalībvalstis ievēro Statūtus un ir miera garants. Taču, kas notiek, ja šī premisa nedarbojas? Pēdējo gadu kara darbības dažādās pasaules malās vēl aktuālāk liek uzdot jautājumu par saikni starp valsts iekšējiem procesiem un, īpaši, režīmu totalitāro dabu un valsts uzvedību starptautiskajās attiecībās, starptautisko tiesību pārkāpumiem. Proti, vai ir iespējams turpināt pieturēties pie Statūtu 2.panta septītā punkta idejas, ka katras valsts iekšpolitika ir vienīgi tās iekšējā lieta, ja mērķis ir visas pasaules ilgtspējas nodrošināšana?
Vienlaikus katrai tautai ir īpaši svarīga tās nacionālā identitāte un iedzīvotāju ikdienu nosaka, cerams, pašu izraudzītās valdības politika un lēmumi. Līgumā par Eiropas Savienību nacionālā identitāte ir atzīta par vienu no Eiropas Savienības paradigmas jēdzieniem, saglabājot harmoniju starp daudzveidību un vienotību.
Tomēr tad, kad tiek frontāli apdraudēta pasaulē izveidotā trauslā kārtība, kas balstās valstu miermīlīgā līdzāspastāvēšanā un sadarbībā, visas tautas izjūt akūtāk to, ka to ilgtspēja ir atkarīga no procesiem, kas nav vienīgi to izraudzīto valdību ietekmes zonā. Papildus tam klimata izmaiņas, dabas resursu, pasaules tirdzniecības un zinātnes un tehnoloģiju jomas arī ir tās, kas jau labu laiku ir likušas saprast pasaules ciešo savstarpējo saikni un atkarību. Ikvienas tautas ilgtspēja ir atkarīga arī no cilvēces ilgtspējas, kas šobrīd ir viena no aktuālajām tēmām, jo nav vienprātības, vai, piemēram, ANO pasludinātie Tūkstošgades attīstības mērķi 2030.gadam ir pietiekami, lai nostiprinātu ilgtspējas neatgriezeniskumu.
Eiropa, iespējams, daudziem diezgan negaidīti, 2022.-2023.gadā ir nonākusi tektonisko satricinājumu epicentrā. Taču Eiropas vēsture arī māca, ka katru krīzi un tiesību pārkāpumu gala beigās ir jāatrisina ar tiesisko mehānismu palīdzību, piemērojot atbilstošas tiesību normas un principus un nosakot atbildību un zaudējuma atlīdzību. Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu parāda tiesiskuma un atbildības vērtību nozīmi starptautiskajās attiecībās un vēlreiz apliecina, ka tik savstarpēji saistītā pasaulē starptautisko tiesību un, protams, arī Eiropas tiesību ievērošana sākas valsts līmenī. Šī krīze parāda ne tikai visu tautu savstarpējo saikni, bet arī parāda izveidotās pasaules kārtības trauslumu un šīs kārtības centrā esošo mehānismu nepietiekamību. Tādējādi, Krievijas atbildības jautājumi kara ēnā šobrīd ir juristu un diplomātu īpašas uzmanības lokā. Vasaras skolas ietvaros analizētās tēmas vienosies vismaz vienā jautājumā, proti, ka Savienības politikas procesi tiek virzīti un Eiropas tiesības un starptautiskās tiesības tiek darbināti tā, lai nostiprinātu tiesiskumu valstu attiecībās un valstu attiecībās ar saviem iedzīvotājiem. Atbilstoši tradīcijai skolas programmā ir starptautisko tiesību komponente, Eiropas Cilvēktiesību tiesas komponente, Eiropas Savienības likumdošanas un tiesību komponente.
